Ir tā.
Sēdēt tur, zālītē, vienam un apzināties, ka būs labi, ka tu tik ļoti mīli dzīvi..
Tā sēdēt un pūst burbuļus un skatīties uz tiem! Kā tie piepūšas lieli. Kā pa tiem plūst krāsas,kā tie aizlido.. līdz tie pārsprāgst kaut kur gaisā.. Kā sapņi! Tie ir lieli un mazi, krāsaini un lido ap mums.. Bet mums tiem jāatļauj reiz pārsprāgt, atstājot aiz sevis vien mazas ziepju piles, kas nokrīt nebūtībā.. Tikai tas vai šie sapņi pārsprāgst,kad ir piepildījušies, vai pārsprāgst līdz nav sasnieguši dienasgaismu, nu ir mūsu pašu ziņā. (:
Piepildās ik viss kam mēs ticam un,kam ieguldam visu, ko spējam, lai tie piepildītos! Viena puse ir cerēt, bet otra - darīt.! Un ja tie nepiepildās tad, tas ir tikai tāpēc,ka esam par maz vēlējušies vai par maz darījuši,lai tie piepildītos! Šajā ziņā cilvēkam ir pārāk daudz dots, lai tas savus sapņus piepildītu! Jo kam tad vēl ir domāta cilvēka dzīve, ja to neizmanto pats priekš savas laimes?
JA NEVARI MAINĪT NOTIKUMUS, TAD ZINI,KA VIENMĒR VARĒSI MAINĪT SAVU ATTIEKSMI! (:
Ar mīlestību,
Agii.
